Tiesnešu Ētikas Komisija SKAIDROJUMS Rīgā 2009 Gada 12 Jūnijā

tiesnešu ētikas komisija skaidrojums rīgā 2009. gada 12. jūnijā tiesnešu ētikas komisijā saņemti tiesnešu lūgumi, kuros lūdz skaidrot

Tiesnešu ētikas komisija
SKAIDROJUMS
Rīgā 2009. gada 12. jūnijā
Tiesnešu ētikas komisijā saņemti tiesnešu lūgumi, kuros lūdz skaidrot
konkrētu lietu kontekstā situācijas, kad tiesnesim jāizlemj, vai
atstatīt sevi no lietas izskatīšanas, vai atstatīšana no lietas
izskatīšanas ir pamatota. Tiek uzdoti sekojoši jautājumi:
1) tiesnesis ilgstoši pazīstams ar procesa dalībnieka (prasītāja)
tēvu, kas ir sabiedrībā zināms politiķis;
2) tiesas darbinieks, tehniskais darbinieks ir lietas dalībnieks
(puses pārstāvis) civillietā;
3) tiesas tehniskais darbinieks ir tiesas piesēdētājs kriminālprocesā;
4) tiesnesis, izskatot lietu, vērtē dokumentus, ko sagatavojis
speciālists (psihologs), kas ir tiesneša radinieks (meita).
Tiesnesis un tiesas piesēdētājs nevar piedalīties lietas izskatīšanā,
ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā
vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti
(likuma „Par tiesu varu” 14. panta pirmā daļa).
Saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 10. panta pirmo daļu spriežot
tiesu, tiesneši un tiesas piesēdētāji ir neatkarīgi un pakļauti tikai
likumam. Tādējādi uz tiesas piesēdētājiem attiecināmi tādi paši
noteikumi par atstatīšanu no lietas skatīšanas kā tiesnešiem.
Tiesnešu darbību, lai tā nenonāktu interešu konfliktā, regulē likumā
„Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā”
noteiktie ierobežojumi un aizliegumi. Atbilstoši likuma „Par interešu
konflikta novēršanu valsts amatpersonas darbībā” 15. panta noteikumiem
tiesnesim sevi jāatstata no lietas skatīšanas, ja tiesnesis vai tā
radinieki ir mantiski vai citādi personiski ieinteresēti izskatāmajā
lietā. Bez tam, skatot konkrētu lietu, tiesnesim savā darbā jāievēro
attiecīgo procesu noteikumi.
Tāpat tiesnešiem savā darbībā jāievēro likuma „Par interešu konflikta
novēršanu valsts amatpersonas darbībā” 22. pantā noteiktais, ka valsts
amatpersonas darbojas atbilstoši attiecīgajā profesijā, jomā vai
nozarē apstiprinātajiem uzvedības (ētikas) kodeksiem. Valsts
amatpersona atsakās no tās amata pienākumu veikšanas vai valsts
amatpersonas amata savienošanas visos gadījumos, kad ētisku apsvērumu
dēļ varētu tikt apšaubīta tās darbības objektivitāte un neitralitāte.
Atbilstoši tiesnešu ētikas normām tiesnesim jāpilda tiesu varas
uzliktie pienākumi objektīvi un taisnīgi. Tā Tiesnešu ētikas kodeksa
3. kanons nosaka tiesnesim, ka viņa tiešo pienākumu pildīšana ir
primāra, salīdzinājumā ar pārējām tiesneša veiktajām darbībām, un
uzliek pienākumu atstatīt sevi no tiesas procesa, kurā viņam
personīgi, dzīvesbiedram (-ei) vai citiem radiniekiem un ģimenes
locekļiem ir ekonomiska interese par izskatāmās lietas būtību vai
prāvā iesaistīto pusi.
Diemžēl Tiesnešu ētikas kodekss tiesneša atstatīšanas pienākumu pamato
tikai ar ekonomisku interesi par lietas būtību vai iesaistīto pusi,
neuzsverot citas intereses un citus apstākļus. Tādēļ tiesnesim,
izlemjot par sevis atstatīšanu no lietas skatīšanas, jāvērtē konkrētie
apstākļi, kas varētu radīt šaubas par tiesneša objektivitāti, saistībā
ar likuma „Par tiesu varu”, likuma „Par interešu konflikta novēršanu
valsts amatpersonas darbībā” normām, procesu noteikumiem, Tiesnešu
ētikas kodeksu.
Atbilstoši Tiesnešu uzvedības Bangaloras principiem (skat.
http://www.unodc.org/unodc/en/corruption/juidiary.html) objektivitāte
ir svarīga tiesisko pienākumu pienācīgā pildīšanā. Tā attiecas ne
tikai uz pašu tiesas spriedumu, bet arī uz procesu, kurā spriedums
tiek pieņemts. Tādēļ, vērtējot atstatīt vai neatstatīt sevi no lietas
skatīšanas, tiesnesim būtiski ir noskaidrot, kā konkrētos apstākļus
vērtētu informēts un saprātīgs sabiedrības loceklis.
Tiesnesim ir jāatsakās no piedalīšanās jebkurā tiesas prāvā, kurā
tiesnesis nespēj pieņemt spriedumu objektīvi vai arī kurā pēc
neatkarīga novērotāja domām tiesnesis nespēj pieņemt objektīvu
spriedumu (Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu 2.5. punkts).
Tiesnešu ētikas komisija savā 2008. gada 1. augusta skaidrojumā par
tiesneša rīcību, neatstatot sevi no lietas izskatīšanas, kā vienu no
secinājumiem norādīja, ka „tiesnesim ir sevi jāatstata no lietas
izskatīšanas, ja, ņemot vērā konkrētos apstākļus (piemēram, akciju
skaitu, izskatāmās lietas raksturu un būtību), viņš nav spējīgs
pieņemt objektīvu nolēmumu lietā vai arī, ja saprātīgam vērotājam no
malas minētie fakti var radīt pamatotas šaubas par tiesneša
objektivitāti”. Turpat Tiesnešu ētikas komisija norādīja, ja tiesnesis
nesaskata pamatu sevis atstatīšanai, tad konkrētie fakti, kas varētu
radīt šaubas par tiesneša objektivitāti, viņam būtu jādara zināmi
pārējiem procesa dalībniekiem, lai tie varētu lemt par noraidījuma
pieteikšanu tiesnesim.
Tāpat, ja tiesnesim rodas šaubas atstatīt vai neatstatīt sevi no
lietas skatīšanas pie konkrētiem apstākļiem, tiesnesis var atbildēt uz
jautājumiem, kas ietverti sabiedriskās politikas centra „Providus”
pētījuma ziņojumā „Tiesnešu ētika, kvalifikācija un atbildība Latvijā:
kā neapstāties pie sasniegtā?” kā rekomendācijas. Piemēram:
*
Vai konkrētās lietas iznākums reāli ietekmētu mani vai kādu ar
mani saistītu personu labvēlīgi vai nelabvēlīgi?
*
Vai šī lieta piesaista lielu sabiedrības uzmanību un izraisa
pretrunas, mudinot uz īpaši kritisku attieksmi?
*
Vai es šaubītos par tiesneša objektivitāti, ja pats būtu puse
lietā, kur tiesnesis būtu līdzīgā situācijā?
*
Vai man būtu nepatīkami, ja sevis neatstatīšanas gadījumā par šo
situāciju un tās apstākļiem uzzinātu citi tiesneši, pavēstītu masu
saziņas līdzekļi? (sabiedriskās politikas centra „Providus”
pētījuma ziņojums „Tiesnešu ētika, kvalifikācija un atbildība
Latvijā: kā neapstāties pie sasniegtā?”, Rīga, 2008, 134.,
135.lpp.).
Atbildes uz šiem jautājumiem tiesnesim varētu palīdzēt pie konkrētiem
apstākļiem izlemt par sevis atstatīšanu vai neatstatīšanu no lietas
skatīšanas.
Pamatojoties uz minēto, Tiesnešu ētikas komisija secina:
1.
tiesneša ilgstoša pazīšanās ar procesa dalībnieka (prasītāja)
tēvu, kas ir sabiedrībā zināms politiķis, var būt pamats tiesneša
atstatīšanai no lietas skatīšanas;
2.
pie konkrētiem apstākļiem var būt pamatota tiesneša atstatīšana no
lietas skatīšanas, ja tiesas darbinieks, tehniskais darbinieks ir
lietas dalībnieks (puses pārstāvis) civillietā;
3.
apstāklim, ka tiesas tehniskais darbinieks ir tiesas piesēdētājs
kriminālprocesā, nevajadzētu kalpot par pamatu tiesneša
atstatīšanai no lietas izskatīšanas;
4.
apstāklis, ka tiesnesis, izskatot lietu, vērtē dokumentus, ko
sagatavojis speciālists (psihologs), kas ir tiesneša radinieks
(meita), no saprātīga novērotāja perspektīvas varētu radīt
iespaidu, ka tiesnesis nespēj pieņemt objektīvu spriedumu, tādēļ
būtu pamats tiesneša atstatīšanai no lietas skatīšanas.
Komisijas priekšsēdētājs Visvaldis Sprudzāns
Komisijas locekļi Lolita Marovska
Iveta Andžāne
Dzintra Balta
Adrija Kasakovska
Ingūna Amoliņa
Māra Balode
Ilze Skultāne
Marika Senkāne
4