Mana Vieta Lauksaimniecībā Un Lauku Attīstībā Eseja „Latvijas Agronomu

mana vieta lauksaimniecībā un lauku attīstībā eseja: „latvijas agronomu biedrības stipendijai” lauksaimniecība ir nozare, kuras galvenais

Mana vieta lauksaimniecībā un lauku attīstībā
Eseja: „Latvijas Agronomu biedrības stipendijai”
Lauksaimniecība ir nozare, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt
pasaules iedzīvotājus ar pārtiku. Protams, dažādās pasaules malās
kultūraugi un audzējamās dzīvnieku grupas ir atšķirīgākas, nekā tās,
piemēram, ir Ziemeļu valstīs salīdzinoši ar Dienvidu valstīm, to noska
galvenokārt dažādie klimatiskie apstākļi, reljefs un katrai tautu
grupai raksturīgās tradīcijas. Jau palūkojoties dziļā vēsturē Latvijas
iedzīvotāji ir skaitījušies kā zemnieku tauta, sākumā strādājot pie
vācu muižniekiem, ar laiku izveidojot paši savu valsti un pārņemot
muižnieku zemes, latvieši izveidoja daudz mazu saimniecību, kuru
galvenais uzdevums bija apgādāt savu ģimeni. Kā rāda tā laika
statistikas rezultāti, šīs mazās saimniecības spēja saražot pietiekami
daudz, lai veicinātu lauksaimniecības produktu eksportu uz citām
Eiropas valstīm, tātad, latviešiem piemīt spēja kooperēties un darīt
lielas lietas.
Pēc PSRS sabrukuma, lielākā daļa zemes tika atdota šo ģimeņu
pēctečiem, kā rezultātā daudzi sāka atkal no nulles saimniekot savās
senču mājās. Tas neesot bijis viegli, klausoties šobrīdējo spēcīgo
saimniecību īpašnieku stāstos par viņu darbības pirmssākumiem.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz 2013. gadu vidējais
saimniecību lielums Latvijā ir 36.9 ha, bet diapazons ir ļoti plasš
sākot no 1 ha līdz 5000 ha. šīs Saimniecības, kuru kopplatība ir virs
1000 ha galvenokārt nodarbojas ar graudkopību. Manuprāt, ir ļoti
pareizi, ka ir pieņemts zaļināšanas likums, kas liks lauksaimniekiem
ievērot aizsargjoslas gar ūdenstilpnēm, jo pēc „Līdzsvarota
lauksaimniecība” konferences apmeklējuma 2014. gadā 20. – 21.
februārī, uzskatāmi varēja aplūkot profesora Viestura Jansona
sagatavotos datus, kā ir audzis ūdens piesārņojuma līmenis, ko lielā
mērā veicina lauksaimnieki ar nepārdomātu minerālmēslu un augu
aizsardzības līdzekļu lietošanu. Pēc konferencē sniegtajiem datiem
tikai 6% lauksaimniecības uzņēmumu īpašniekiem 2013. gadā bija
augstākā izglītība.
Šobrīd pats mācos LLU Lauksaimniecības fakultātes 3. kursā laukkopības
nodaļā. Laukkopība man ir ļoti tuva jau no pašas mazotnes, jo ģimenē
no kuras nāku, pēc skolas absolvēšanas būšu jau trešās paaudzes
agronoms. Kopā ar tēvu apsaimniekojam salīdzinoši maz zemes, bet
skatoties pēc statistikas datiem mēs esam tik „lieli” cik liela ir
viena vidējā saimniecība Latvijā. Strādājot no gada uz gadu esmu
secinājis, ka nav jābūt ļoti lielai saimniecībai, lai varētu efektīvi
saimniekot un gūt peļņu, bet viena būtiska lieta gan ir svarīga, tas
ir prieks darīt, patika pret zemi un laukiem. Manuprāt, bez entuziasma
laukos dzīvot nevar, jo tas ir dzīvesstils, kas bieži vien sagādā
tādas grūtības, kādas pilsētas vidē nekad tā īsti nebūtu jūtamas,
piemēram, aizputināts iebraucamai ceļš pagalmā 3 km garumā vai 30
minūšu garais ceļš līdz autobusam, lai varētu tikt uz skolu.
Pabeidzot vidusskolu, man nebija daudzi varianti uz kurieni doties
studēt tālāk, es jau zināju, ka tā būs Lauksaimniecības fakultāte, lai
varētu gūt padziļinātākas zināšanas procesos, kas saistīti ar augiem,
augsni un dabas procesiem, kas ļoti ietekmē augu augšanu.
Uzsākot studijas ļoti ātri kļuvu par Jauno Zemnieku kluba (JZK)
biedru, kur aktīvi piedaloties dažādos diskusiju vakaros un pieredzes
apmaiņas braucienos, esmu ieguvis ļoti daudz vērtīgu atziņu, draugu un
iespējamos nākotnes sadarbības partnerus.
Ļoti vērtīgi, manuprāt, ir pieredzes apmaiņas braucieni, kuros aktīvi
piedalos, diskutējot par dažādām lauku reģionu problēmām un iepazīstot
citu valstu mentalitāti, un to kā viņi raugās uz dzīvi laukos un kāda
ir viņu pieredze. Secinājums ir viens, ka mēs Latvijā patiesībā
nevaram daudz sūdzēties, protams, mums ir savas problēmas, citām
valstīm savas, bet es uzskatu, ka mums ir viena ļoti laba lieta –
iespēja darīt, ja pašam ir velme un motivācija virzīties uz priekšu
pilnveidojot sevi.
Diskutējot ar citu valstu jauniešiem ir redzams, ka lauku reģionos
cilvēki dzīvo vēl ļoti izolēti, bez kārtīgiem piebraucamiem ceļiem,
elektrības vai arī no valdības puses ir ļoti liela kontrole un
iniciatīvas trūkums attīstīt lauku reģionus, lai cilvēki tur dzīvotu
un strādātu, ir daudzas valstis pasaulē, arī Eiropā, kur ģimenē nav
dzimumu līdztiesības. Protams, ir arī pozitīvi, piemēri, līdz kuriem
mums vēl augt un augt, bet dzirdot šos dažādos viedokļus pats varu
izvērtēt cik ļoti dažādi mēs esam un ir labi būt tur, kur esam.
Darbojoties šos divus gadus JZK esmu aktīvi sekojis līdzi dažādajiem
notikumiem Latvijas lauksaimniecībā, kā arī jau vairāk kā pusgadu esmu
aktīvs valdes loceklis. Pēc šiem diviem aktīvajiem gadiem, kad esmu
iepazinis, gan politiskos apstākļus, kas skar lauksaimniecību, gan
cilvēkus, kas reāli saimnieko savās saimniecībās, balsoju par
saimniecībām, kuras nav lielākas par 500 ha, jo tur var kvalitatīvi
strādāt lielāku uzmanību vēršot uz kvalitāti, nevis kvantitāti.
Protams, katram sava nozare un arī ar 1 ha segto platību, varētu
pilnībā pietikt, bet neuzskatu, ka ir nepieciešamas saimniecības ar
1000 ha un vairāk. Apsaimniekojot tik daudz zemes, ir grūti izsekot un
izkontrolēt visu saimniecībā notiekošo. Tehnoloģijām attīstoties
mūsdienās viens cilvēks var veiksmīgi apsaimniekot 1000 ha zemes, bet
vai tiešām tas ir tas, kas mums ir nepieciešams? Mums ir jāstrādā ar
mazjaudas tehniku, jo tā mēs saudzēsim vidi un mums arī būs vajadzīgi
vairāki darbinieki, tātad būs darba vietas un valstij būs nodokļu
maksātāji. Latvija uz citu valstu fona ir ļoti maza, tāpēc mēs nevaram
atstāt zemi novārtā, ļaujot tai aizaugt ar krūmājiem, mums ir jācenšās
maksimāli efektīvi izmantot katru zemes gabalu tam vispiemērotākajā
veidā. Visi likumi, kuri paredz piemērot sankcijas lauksaimniecībā
izmantojamās zemes īpašniekiem neveicot nekādu lauksaimniecisku
darbību uz tās, ir ļoti labi un es uzskatu, ka mēs esam uz pareizā
ceļa, lai veicinātu Latvijas attīstību.
Mums ir jāveido laukos uzņēmumiem draudzīga vide, lai pārtrauktu
urbanizāciju un ciematu izmiršanu. Lauku reģionos ir ļoti daudz celtņu
un brīvas apbūvējamas teritorijas kurās var dibināt dažāda tipa
pārstrādes, rūpniecības un cita veida uzņēmumus.
Es uzskatu, ka atbalstu sniegšanā uzsvars ir jāliek uz mazākiem, tikko
dibinātiem uzņēmumiem un saimniecībām, lai tie ātri varētu palielināt
apgrozījumu un nenīkuļotu, bet lielajiem uzņēmumiem vispār vai daļēji
nevajadzētu saņemt atbalstu, jo, ja tāds lielais uzņēmums paļaujās uz
atbalstu saņemšanu no valsts nevis uz pašu nopelnītajiem līdzekļiem,
tad tā darbībā kaut kas nav kārtībā. Man ļoti patīk uzņēmumi, kuri
nodarbojas ar kaut kāda veida netradicionālo lauksaimniecību,
piemēram, strausu audzēšana vai sēņu audzēšana. Šāda tipa uzņēmumiem
vajadzētu saņemt vislielākos atbalstus, protams, ir kārtīgi jāizvērtē
vai to būs vērtīgi atbalstīt.
Šogad sāku aktīvi strādāt pie bakalaura darba par lauka pupu slimībām
un to ierosinātājiem Latvijā. Manuprāt, tā ir ļoti perspektīva tēma,
jo lauka pupas ir ļoti labs proteīna avots, kuru var pielietot
dzīvnieku kombinētajās barībās. Lauka pupas ir tauriņziedis, kuru
daudzi saimnieki varētu iekļaut augmaiņā, īpaši Zemgales reģionā, jo
tieši šeit augu maiņu bieži vien neievēro, kaut gan tas ir viens no
visefektīvākajiem veidiem kā ierobežot augu slimības. Pēdējo gadu
laikā lauka pupu sējplatībām ir tendence pieaugt, taču nekādu pētījumu
par šīs kultūras kaitēkļiem un slimībām Latvijā nav veikti. Veicot
zinātnisko darbu esmu sapratis, ka nākotni vēlēšos saistīt ar šāda
tipa darbību, atklājot un izzinot jaunas lietas no kā gūstu
gandarījumu.
Mēģinu sekot līdzi ar lauksaimniecību saistītām politiskajam izmaiņām,
kuru šobrīd ir ļoti daudz, jo, lai varētu veiksmīgāk saimniekot man
būs nepieciešams zināt dažādus projektu kritērijus un citas lietas,
lai saņemtu atbalstu no Valsts un Eiropas. Jau tagad mēģinu radīt tādu
vidi, kurā ir patīkami strādāt, jo zinu, ka nekur prom no savām mājām
nedošos. Katru reizi, kad aizbraucu uz ārvalstīm kādā projektā, pēc
pāris dienām sāku ilgoties pēc savām lauku mājām un mierīgā
dzīvesveida, nesaprotu tos cilvēkus, kuri spēj pamest visu un doties
uz ārvalstīm strādāt, manuprāt, ja ir vēlēšanās te pat var nopelnīt
pietiekami daudz naudas.
No studijām brīvajā laikā strādāju LLU MPS „Pēterlauki” un daru visus
nepieciešamos darbus, spēju strādāt gan ar lāpstu un slotu, gan ar
sarežģītiem izmēģinājumos iegūtiem datiem. Izmantoju saimniecībā
pieejamo meteostaciju un esmu ļoti ieinteresēts stacijas iegūto datu
analizēšanā. Pateicoties tam, ka māku strādāt ar meteostaciju un tās
datiem bieži vien nākas sadarboties ar profesoriem, kuriem ir
nepieciešami metodati. Kā arī pateicoties labajām angļu valodas
zināšanānām mani ņem palīgā brīžos, kad uz saimniecību atbrauc
ārvalstu sadarbības partneri.
Savu nākotni laukos varu iztēloties diezgan skaidri. Galvenokārt
nodarbošos ar kultūraugu audzēšanu un, protams, savām vajadzībām
turēšu dažādus noderīgus mājdzīvniekus. Saimniecība nebūs liela, bet
pateicoties jaunākajām tehnoloģijām būs konkurēt spējīga.
Saimniecībā kādu nelielu zemes gabaliņu noteikti atstāšu izmēģinājumu
veikšanai, kur es varēšu pārbaudīt interesējošās lietas un nodarboties
ar zinātnisku darbu izstrādi.
Turpināšu aktīvi iesaistīties sabiedriskos pasākumos un dalīties
pieredzē ar citiem lauksaimniekiem, iespējams nākotni saistīšu arī ar
kaut kāda veida politisku darbību. Lai sasniegtu savus mērķus esmu
gatavs smagi strādāt, jo zinu, ka tas būs tā vērts.
Pēc manām domām Latvijas lauksaimniecības nākotne ir mūsu pašu rokās,
tā attīstās un turpina attīstīties. Esmu pārliecināts, ka arī
lauksaimniekiem kopā izdosies celt Latvijas lauksaimniecību un arī
līdz ar to Latvijas ekonomisko līmeni.